Notikumi "Upmaliešos"
2017/18 gads
No 2018 jūlija esam šķirnes saimniecība
Raksts žurnālā 'Latvijas Lopkopis' jūnija numurā un "Lauku lapa" jūlija numurā
2015/16 gads
Nokārtots bioloģiskās saimniecības sertifikāts
saimniecībai piešķirts M3 status - oficiāli no slimībām brīva saimniecība
Realizēts projekts - sienas preses un traktora iegādei
24.mai nopirkts sertificēts VMV teķis otrai līnijai
Žurnālā "Agro tops" 2016 gada novembra numurā
 
2014/15 gads
2014.gada 7.jānvārī reģistrēta saimnieciskā darbība
29. janvārī atvedām pirmās 20 aitiņas 10 mēnešus vecas
10.maijā LAAA kontrolbarošanas stacijā "Klimpas" izsolē iegādājāmies teķi
Realizēts projekts - pļaujmašīnas un vālotaja iegādei
20.novembrī saimniecību rādija Vidzemes TV raidījumā "Ideju taka"
bērnudārzā
Raksts avīzē "Dzirkstele"
/2014 junijs/ Evita Brokāne
Piepilda sapni par savu saimniecību
Borģu ģimene aitkopību uzskata par ienesīgu nozari
Beļavas pagasta piemājas saimniecības “Upmalieši” saimnieki Iveta un Juris Borģi ar aitkopību ir sākuši nodarboties pavisam nesen, taču viņu mērķis ir pretendēt uz šķirnes saimniecības statusu. Borģu ģimene īpašumu Beļavas pagastā iegādājās pagājušajā gadā. Līdz tam viņi dzīvoja Jelgavā. Juris ir īsts jelgavnieks, bet Ivetas dzimtā puse ir Ranka, tā nu ir sanācis, ka Iveta tagad ir atgriezusies dzimtajā novadā. “Dzīvojām Jelgavā un sapratām, ka pilsēta nav īstā vide, kur audzināt mūsu mazo meitiņu Rēziju, ka mēs gribam, lai bērns aug laukos, tīrā gaisā, lai mācās lauku darbus. Turklāt mums arī abiem ar vīru bija sapnis par nodarbošanos ar aitkopību,” stāsta Iveta. “Izbraukājām vairākas vietas Vidzemes pusē, bet mums iepatikās tieši šī vieta un šis īpašums. Šeit tiešām ir skaisti – muiža, grava. Un, mūsuprāt, arī perspektīvi.” Borģu ģimene iesākuši veidot saimniecību par saviem līdzekļiem – iegādājušies īpašumu, aitas, traktoru, siena presi, diemžēl līdzekļi pamazām izsīkuši, bet, lai attīstītos, vajadzēja vēl. “Nācās ņemt aizņēmumu, kas nebija nemaz tik viegli. Iespējams, mums bankā īsti nenoticēja, ka aitkopība nākotnē būs ienesīga. Jā, aita nav govs, kas katru dienu dod pienu un zemnieks regulāri saņem piena naudu. Aitas tikai divreiz gadā dod kaut kādus ienākumus un mums tas viss ir vēl tikai priekšā, taču mēs rēķinājām naudas plūsmu un sapratām, ka nākotnē tas būs rentabli,” saka Iveta.
Mācās no citu pieredzes
Saimniecībā šobrīd ir 19 Vācijas Merino vietējās šķirnes jaunaitas un viens šīs pašas šķirnes teķis. Saimnieki atklāj, ka līdz 1.jūlijam, kad aitkopībā mainās gads, saimniecībā jau būs 25 jaunaitas un 6 grūsnas aitas, kuras jūlijā atnesīsies. “Iepirksim vēl aitas, lai pildītu prasības, kas nepieciešamas šķirnes saimniecībai,” saka Iveta. “Šķirnes saimniecības statusu nemaz tik viegli nav iegūt. Sākumā mums šķita, ka tas būs vieglāk, bet tagad esam sapratuši, ka ir ļoti daudz nosacījumu un prasību, kas ir jāizpilda. Mums ļoti palīdz pārraudze Ilze Miķelsone no Inešiem. Bez viņas atbalsta mums būtu ļoti grūti, jāsaka viņai liels paldies par palīdzību,” saka Juris. “Pieredzes mums diemžēl nav. Mēs mācāmies no citu pieredzes - lasām internetā, ko raksta saimnieki, skatāmies videomateriālus, lasām grāmatas,” saka Iveta. “Kaut vai runājot, piemēram, par aplokiem, aizgaldiem, meklēju, kādi ir to izmēri un konstrukcija. Jā, es kopš 16 gadiem esmu strādājis celtniecībā un zinu, kā viss ir jātaisa, bet vispirms ir jāsaprot, kā to izdarīt pēc iespējas pareizāk,” piebilst Juris.
Saimniecību vēlas paplašināt
Iveta atzīst, ka viņu pašreizējais mērķis ir 90 aitu mātes, taču, ja varēs iznomāt zemi vai varbūt pat piepirkt to klāt, kā arī, iespējams, realizēt kādu Eiropas projektu, tiek pieļauts, ka aitu skaits saimniecībā varētu būt vēl lielāks. “Pārdosim jaunaitas, teķus, jo šo šķirni izmanto krustošanai ar Latvijas tumšgalvēm, lai uzlabotu gaļas īpašības un kautsvara iznākumu. Merino aitas ir smagākas, lielākas, tām ir arī vairāk izteikts mātes instinkts. Ja tumšgalves dažreiz savus jērus atgrūž un nepieņem, Merino aitas ir ļoti mātišķas,” stāsta Iveta. “Vilnas cena gan nav sevišķi liela. Ar vilnu noteikti lielu peļņu nevarēs gūt, taču ceram, ka arī to izdosies realizēt. Pirms trim nedēļām aitas jau tika nocirptas un iegūti 75 kilogrami vilnas. Dienā, kad aitas tiek cirptas, parasti notiek arī vērtēšana, vakcinēšana, nagu griešana,” stāsta Juris.
Pašreiz, kamēr saimniecībā ir 20 aitas, tiek izmantota vecā kūts, kas īpašumā ir bijuši kopš laika gala, taču tā ir diezgan maza. “Rudenī plānojam pārtaisīt lielo saimniecības šķūni par kūti, bet, ja saimniecību paplašināsim, noteikti būs jāceļ jauna kūts. Īpašuma teritorijā ir vecās dārzniecības pamati, kas ir ļoti labi saglabājušies, uz tiem arī varēs celt kūti.” Ganībām saimnieki pašreiz izmanto 3 hektārus, savukārt apmēram 6 hektārus lielā laukā ir iesēts zālājs, kas tiks pļauts un izmantots siena gatavošanai, bet atālu varēs noganīt. “Biedrības “Sateka” projektu konkursā iesniedzām savu projektu, lai varētu iegādāties vālotāju un pļaujmašīnu. Pats sēdēju pa naktīm un rakstīju. Atbildi vēl gan nezinām, taču ļoti ceram, ka projekts tiks atbalstīts,” saka Juris.
Dara to, kas patīk
Vienlaikus Borģu ģimene, protams, cenšas arī atjaunot un izremontēt māju, sakopt visu īpašumu, iekopt dārzu. “Pie apkārtnes iekopšanas ir ļoti daudz darba. Liels palīgs man ir 16 gadus vecais audžudēls Kristaps, kurš no skolas brīvajā laikā palīdz visos darbos. Nezinu, vai bez viņa es viens pats varētu visu paveikt. Šeit bija vecs ābeļdārzs, ābeles izgriezām, izrāvām ārā saknes. Tagad šī ābeļdārza vietā esam izveidojuši dārzu,” stāsta Juris. “Šajā ziemā mēs pirkām runkuļus un burkānus kā sulīgo barību un arī kā vitamīnu avotu, tagad tos audzēsim paši, lai ietaupītu līdzekļus,” piebilst Iveta.
Iveta un Juris ir apņēmības pilni attīstīt savu saimniecību. “Mēs ticam, ka viss izdosies. Ja cilvēks dara un viņam ir mērķis, ātrāk vai vēlāk, bet viņš to noteikti sasniedz,” ir pārliecināta Iveta. “Otrs ceļš mums vēl bija doties uz ārzemēm, bet mēs tomēr izlēmām, ka labāk pārcelsimies uz laukiem,” saka Juris. “Mēs laikam tomēr esam Latvijas patrioti. Lai nu cik laukos ir grūti un nekādā bagātībā mēs neceram šeit iedzīvoties, galvenais, lai pietiek iztikai, lai varam izskolot bērnus un nodrošināt sev vecumdienas. Kad meita izaugs, cerēsim, ka arī viņa turpinās mūsu iesākto. Mēs ne brīdi nenožēlojam, ka atnācām uz šejieni un sākām veidot šo saimniecību. Katru dienu priecājamies un sakām, cik te ir labi un cik labi, ka varam darīt to, kas mums patīk,” uzsver Iveta. Juris atklāj, ka laikā, kad viņi vēl dzīvojuši Jelgavā un viņš vēl strādājis celtniecībā, toreiz vēl ne aitas, ne lauki nebija redzēti, bet viņš jau augām naktīm pie datora studējis pieejamo informāciju par aitkopību. “Rūpēties par dzīvniekiem mums abiem ar Ivetu ir sirdslieta,” piebilst Juris.
|
Saimniecība "Upmalieši"
